Izgudrotāja gēns – produktu izstrādātājas Sāras Jākobsketeres (Sarah Jacobskötter) portrets
Par radošās iztēles lidojumu, izmēģināšanu praksē un pacietības pārbaudījumiem
Ja kādam ir ģenētiski mantotas īpašības B. Braun jaunās produkcijas izstrādāšanai, tad tā noteikti ir Sāra Jākobsketere: viņas māte ir ārste, bet tēvs – inženieris-mehāniķis. „Man šķiet, ka psihologam noteikti būtu kas par šo sakāms," joko trīsdesmit vienu gadu vecā sieviete, un, ja varētu dzirdēt acs mirkšķināšanas skaņu, tā nepārprotami būtu saklausāma.
Lai kā būtu radusies viņas interese par medicīnas tehnoloģijām – vai tā būtu ģenētiski pārmantota vai saistīta ar viņas psiholoģiskajām īpašībām – viena lieta ir skaidra: Sārai Jākobsketerei patīk eksperimentēt. Viņai vienmēr bija gribējies saprast, kā darbojas dažādi mehānismi, un, ja tie nedarbojās, – kā tos salabot.
Jaukas lietas un nepieciešamas lietas
Vai viņa nebūtu varējusi nodarboties ar mazgājamo mašīnu, lidmašīnu vai televīzijas tehnoloģiju izstrādi?
„Protams, arī šīs tehnoloģijas ir ļoti interesantas,” viņa saka, mirkli padomājusi. Tad viņa turpina jau nopietnākā tonī. „Taču cits jautājums ir, vai es izstrādāju jaukas lietas vai nepieciešamas lietas: B. Braun produkcija palīdz cilvēkiem atveseļoties vai pat izdzīvot – piedalīšanās tajā dod man piepildījuma sajūtu.”
Viņa strādā kā rūpniecības inženiere B. Braun izstrādes nodaļā kopš 2013. gada augusta. Kā izpētes un attīstības vadītāja viņa ir atbildīga par infūzijas sūkņu portfeļa izstrādi. Konkrētāk, viņa izstrādā infūzijas maģistrāles sūkņiem, kas darbojas ar infūziju komplektu, tostarp pilienu kameras un veltnīšu skavas, lai varētu droši un bez pārtraukumiem nogādāt šķidrumu pacienta organismā.
Sāras Jākobsketeres ikdienai raksturīgas sanāksmes un cieša projektu saskaņošana ar kolēģiem: atsevišķas detaļas tiek apskatītas un mērītas, tiek apspriesti nākamie soļi, un ļoti bieži prototipi tiek iedoti pašiem lietotājiem. Tādēļ B.Braun cieši sadarbojas ar slimnīcām, kur ārsti un medicīniskais personāls pārbauda produktus. „Reizēm mēs filmējam un pēc tam vērtējam: Kādēļ lietotājs vilcinājās? Cik ilgu laiku tas aizņēma? Kādas bija lietotāja izjūtas?”
Reizēm tā var atrast vienkāršu risinājumu
Šāda izmēģināšana praksē palīdz komandai sasniegt ideālu rezultātu, sazinoties ar lietotāju, un, galvenokārt, lai uzlabotu drošību.
„Lietotāja iesaistīšana reizēm mums palīdz nolaisties tuvāk zemei, kad atrodamies „radošajā lidojumā,” viņa stāsta. Viņas „sadzirdamā mirkšķināšana” ir atgriezusies. „Kā inženieri mēs noteikti tiecamies uz perfekciju, taču reizēm tikpat labi der vienkāršs risinājums.”
Izpēte un attīstība notiek uzņēmuma galvenajā birojā Melsungenā: „Atskaitot birojus, šeit uz vietas ir arī pētnieciskās laboratorijas, instrumentu izgatavošanas un tehnoloģiju centrs. Nelielais attālums starp nodaļām ļoti palīdz sadarbībā ar kolēģiem.” Kad jāizstrādā risinājumi konkrētām valstīm – tādiem tirgiem kā ASV vai Brazīlija, Sāra Jākobsketere sakravā somas un dodas strādāt kopā ar vietējām komandām.
Jāatzīst, man ir darbs, par kuru biju sapņojusi
„Jā, es atzīstu, man ir darbs, par kuru biju sapņojusi,” priecājas Sāra Jākobsketere. Tomēr arī viņai mēdz būt grūtības vai „sausuma periodi”. Viņas lielākais izaicinājums: „Pacietība! Esmu tāds cilvēks, kam jājūt, ka tuvojos mērķim. Tieši tāpēc man patīk riteņbraukšana un skriešana. Produktu izstrāde ir garš ceļš, un reizēm tajā gadās aizķeršanās un kavēšanās. Ik pa laikam tiek pārbaudītas manu iespēju robežas.
Tomēr beigu beigās izrādās, ka tā ir tikai cena, ko maksājam par kvalitāti. Nemitīgie pacietības pārbaudījumi ir to vērti, jo kvalitāte ir tik svarīga uzņēmumā B. Braun. Un strādājot ar lielisku komandu. Taču pat tas ne vienmēr bijis pacilājoši.
Frustrācija un rādīšana ar pirkstiem
Sāra Jākobsketere sēž starp divām speciālistu komandām: viena no tām atbild par sūkņa sistēmu, bet otra – par caurulīšu sistēmu. Abām sistēmām jābūt nevainojami savienotām. „Kad kaut kas nedarbojas, bieži vien sākas rādīšana ar pirkstiem. Sūkņa izstrādātāji domāja, ka ir vainīga infūziju komplekta komanda, un otrādi."
Pagāja zināms laiks, kamēr pārstājām praktizēt šādu automātisku viens otra vainošanu. „Es domāju, ka vienā brīdī abas komandas secināja, ka kaut ko nepieciešams mainīt. Tagad mēs vairs neuztraucamies par to, kā radās problēma, mēs koncentrējamies uz to, kā kopīgiem spēkiem glābt situāciju. Tas ir aizraujošāk un dod labākus rezultātus. Un tagad mēs kopīgi atzīmējam gūtos panākumus.”
Atskatoties pagātnē, viņai ir skaidrs: „Mēs ne tikai esam auguši, pateicoties grūtībām, bet esam arī kļuvuši stiprāki kā komanda. Tā patiesi ir dalīšanās zināšanās." Un atkal dzirdama skropstu mirkšķināšana.
Pāreja režīmā bez darba, kā viņa raksturo dekrēta atvaļinājuma sākumu pirms dažām nedēļām, viņai nebija viegla. „Es ļoti priecājos, ka mūsu mazulis piedzims jau drīz, jo, kā jau teicu, pacietība nav viena no manām īpašībām.”
Ģenētiskais materiāls, ko viņa un viņas vīrs, kurš ir ārsts, nodos savam bērnam, vēl tikai būs redzams nākotnē. Taču noteikts izgudrotāja gēns un aizraušanās ar medicīnas tehnoloģijām nevienu nepārsteigtu.